Daudzi no mums vēro nozīmīgākos tenisa turnīrus, kad tie notiek, bet ne visi no mums aizdomājas par to, uz kāda veida seguma notiek spēles un kāda var būt atšķirība. Ja nu vienīgi tie, kas seko līdzi spēlēm klondaika.lv. Apvienotajā Karalistē, pateicoties Vimbldonas turnīram, mēs galvenokārt pievēršam uzmanību zāles laukumiem, bet daži vietējās pašvaldības laukumi vairāk līdzinās spēlei uz betona nekā jebkurš no laukumiem, ko mēs redzēsim lielo sacensību laikā.
Īsāk sakot, lielākā atšķirība ir tas, kā bumbiņa atlec. Teorētiski, jo cietāks ir laukums, jo vairāk bumbiņa atsitīsies. Parasti laukumi ir vai nu māla, vai zāles, vai cietā seguma, un bumbiņa vissmagāk atsitīsies no cietā seguma, bet vismīkkstāk – no zāles.
Katram seguma veidam ir savas unikālas īpašības, kas spēlētājiem vai nu patīk, vai nepatīk. Ir arī daži segumi, kas netiek izmantoti lielākajos turnīros, bet kurus tomēr ir vērts pieminēt. Galvenie seguma veidi ir zāle, māls un cietais segums, un dažās vietās ir tikai viens seguma veids, bet citos nav. Šeit mēs aplūkosim katru no tiem sīkāk, lai gūtu priekšstatu par to, kāpēc tie tiek izmantoti.
Zāles laukumi
Zāliena korti ir vispazīstamākais tenisa seguma veids tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Vimbldonā tiek spēlēts tieši uz zālāja. Šis seguma veids ir mīkstākais no visiem, daudzi to uzskata arī par elegantāko no spēles segumiem. Kādreiz tas bija viens no populārākajiem segumiem, par ko liecina fakts, ka iepriekšējos gados uz tā tika aizvadīti trīs “Grand Slam” turnīri.
Vienubrīd Austrālijas atklātais čempionāts, ASV atklātais čempionāts un Vimbldona turnīrs tika izspēlēti uz zāles seguma kortiem, taču tagad no tiem ir palicis tikai Vimbldons. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka zāles laukumi prasa daudz vairāk uzturēšanas nekā alternatīvas, kas nozīmē, ka ārpus profesionālās vides ir daudz grūtāk atrast zāles laukumus. Parasti laukums sastāv no diviem slāņiem:
- pamata slānis no māla, dūņām un smiltīm
- virskārtas virsma no dabiskās zāles
Tā kā zāles laukumi ir dabiski, apakšējā slānī parasti ir drenāžas cauruļvadi, lai virsējā slānī varētu izvairīties no ūdens uzkrāšanās. Protams, ūdens uz zāles laukumiem padara tos ļoti slidenus, tāpēc Vimbldonas kortiem ir jumts, ko var aizvērt, ja laikapstākļi nav labvēlīgi. Tomēr, lai varētu spēlēt arī ar aizvērtu jumtu, ir nepieciešama aklimatizācija, pirms tur notiek spēle.
Zāles laukumi ir piemēroti lieliem servētājiem, un visefektīvākie spēlētāji izvēlas servi un volejbolu. Uz zāles seguma laukumiem bieži vien ir grūti lauzt servi. Tāpēc daudzas no visu laiku garākajām spēlēm ir notikušas tieši uz zālāja. Patiesi, tas bija viens no iemesliem, kāpēc Vimbldonā tika pieņemts lēmums mainīt noteikumus par to, kā var uzvarēt mačus šajā sacensību norises vietā.
Tādi tenisisti kā Serēna Viljamsa, Rodžers Federers, Štefija Grafa un Pīts Samprass ir izcīnījuši vismaz piecus “Grand Slam” titulus uz zālāja. Martina Navratilova, spēlējot uz zālāja seguma, ir izcīnījusi 12 “Grand Slam” titulus, savukārt Samprasa septiņi tituli astoņu gadu laikā lika daudziem viņu dēvēt par visu laiku izcilāko zālāja spēlētāju.
Māla laukumi
Māla kortam ir daudzas iezīmes, no kurām ne mazāk svarīga ir tā, ka bumbiņa, nokrītot uz seguma, atstāj pēdas. Tāpēc spēlētāji bieži apstrīd izspēles sitienus, kad tie tiek atvairīti vai pretinieka sitiens tiek ieskaitīts, norādot uz nospiedumu mālā kā sava apgalvojuma “pierādījumu”. Šis laukums ir vispopulārākais Eiropā un Dienvidamerikā, lielā mērā pateicoties tam, ka to ir salīdzinoši vieglāk uzturēt nekā zālienu.
Augšējo laukuma slāni veido tā dēvētais drupinātais pildījums, kas bieži vien ir akmens, slāneklis, ķieģelis vai pat kāds cits nesaistīts materiāls. Zem virsējā slāņa ir biezāks slānis, kas veidots no tā paša materiāla, bet ir sablīvēts, lai tas būtu daudz cietāks. Korta konstrukcija nozīmē, ka tie ir lēnāki un lēzenāki nekā zāles korti, kas dod priekšroku spēlētājiem, kuriem patīk spēlēt uz pamatlīnijas.
Parasti ir divu veidu māla segums: sarkanais un zaļais. Sarkanais māls ir nedaudz lēnāks, tas ir populārs gan Eiropā, gan Dienvidamerikā. Savukārt zaļā māla laukumi ir nedaudz ātrāki un iecienīti Amerikas Savienotajās Valstīs. Sarkano mālu izmanto Roland Garros atklātajā Francijas atklātajā čempionātā, kā arī ATP turnīru kortos Madridē, Romā un Montekarlo.
Māla segums ir tāds, ka spēlētājiem ir nepieciešamas īpašas iemaņas, kas nozīmē, ka, spēlējot uz māla seguma, svarīga ir fiziskā sagatavotība un noteiktas treniņu metodes. Uz māla kortiem bieži vien labi spēlē tie, kuri ir pacietīgi un izrāda stratēģisku domāšanu.
Tie, kuri prot izdarīt efektīvus drop-shot sitienus, ir pazīstami ar savām spējām uz māla seguma, un šajā sarakstā ir tādi vārdi kā Tomass Musters, Gustavo Kuretens un Huans Karloss Ferrero. Starp citiem ir arī Virdžīnija Rudzīči, Anastasija Myškina, Iva Majoli, Sjū Bārkere, kā arī Garbiñe Mugurusa.
Cietie korti
Lai gan šo tenisa laukumu dēvē par “cieto laukumu”, faktiskais segums parasti ir akrils vai poliuretāns. Tie ir populāri Amerikas Savienotajās Valstīs. Tos veido no betona veidota regulējoša pamatne ar akrila vai poliuretāna virsējo slāni, kas ir veidots tā, lai uz tā būtu draudzīgāk spēlēt. Laukumus var nokrāsot dažādās krāsās, kas bieži vien padara to izskatu interesantāku.
Cietā seguma būtība nozīmē, ka to var pielāgot ar virsējo slāni, lai padarītu spēli ātrāku vai lēnāku atkarībā no turnīra organizatoru vēlmēm. Virskārtai var pievienot smiltis, lai mazliet palēninātu spēli, lai gan tas tikai nedaudz mainīs bumbiņas atlēcienu.
Cietā korta būtība nozīmē, ka spēlētājs var piedzīvot pilnīgi atšķirīgu spēles veidu, ja viņš spēlē uz šī seguma divās dažādās dienās. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jāpielāgo savs spēles stils atkarībā no tā, kā segums reaģē uz bumbu. Tas ir segums, kas spēlē piedāvā tikai dažus trūkumus, tāpēc tas ir tik populārs visā turnīru pasaulē.
Uz cietajiem kortiem traumas ir diezgan izplatītas, un tas ir viens no šī seguma veida negatīvajiem aspektiem. Tās mēdz rasties tāpēc, ka kortam trūkst elastības, kā arī tāpēc, ka tas nav īpaši mīksts. Šis laukums ir vislētākais un visvieglāk kopjamais no visiem seguma veidiem, un tam ir laba ilgmūžības pakāpe. Tiesa, tie ir arī visneitrālākie no dažādajiem sarakstā iekļautajiem segumiem, kas piemēroti vairāk spēles stiliem. Lai gan spēlētājiem ir nepieciešamas īpašas prasmes, lai uz māla un zāles seguma uzrādītu labāko sniegumu, to pašu nevar teikt par cietā seguma laukumiem. Piemēram, bumbiņa atsitīsies tā, kā no tās tiek gaidīts.
Asfalta laukums
Ja Jūs spēlētu tenisu vietējā parkā, tad pastāv liela iespēja, ka Jūs spēlētu uz asfalta seguma. Tie ir vissmagākie korti, uz kuriem var spēlēt, un tos parasti neizmanto profesionālai spēlei. To lētais raksturs un tas, ka tos ir tik viegli uzturēt, ir iemesls, kāpēc tos visbiežāk var atrast sabiedriskās vietās.
Astro-Turf
Mākslīgā zāle, kas bieži vien ir astrotūrs, ir izplatīts segums privātos klubos, kuros spēles tiek spēlētas iekštelpās. Spēle visvairāk līdzinās zāles segumam, taču tieši tas, ka tās ir iekštelpās, nozīmē, ka visa pieredze ir atšķirīga.